Ģenitālās mikoplazmas iezīmes

Pirmoreiz identificēta tikai 1981. gadā, Mycoplasma genitalium tiek uzskatīta par ''īstu'' seksuāli transmisīvu infekciju ierosinātāju un ir saistīta ar daudzām klīniskajām izpausmēm, kā sievietēm, tā vīriešiem. Stāsta ''Veselības centrs 4'' filiāles ''Dermatoloģijas klīnika'' un grupas uzņēmuma ''Skaistuma institūts ''Liora'''' dermatologs, dermatovenerologs Aleksejs Zavorins

Ar kopēju nosaukumu ''ģenitālās mikoplazmas'' apzīmē divas mikoplazmu dzimtas ģintis Ureaplasma un Mycoplasma. Tās ir mazākās zināmās brīvi vairojošās dzīvības formas. Savas specifiskās uzbūves dēļ šie organismi spēj piesaistīties cilvēka gļotādu epitēlija šūnām un tajās iekļūt, izvairoties no organisma imūnās sistēmas un nodrošinot infekcijas klātbūtni cilvēka organismā mēnešiem un gadiem ilgi.

Mikoplazmu transmisija jeb pārnese galvenokārt notiek tieša dzimumorgānu gļotādu kontakta ceļā, kā arī, nodarbojoties ar anālo seksu. Pārnešana orālā seksa laikā ir mazāk ticama, jo mikoplazmu atrašanās rīklē ir reta. Risku inficēties ar M. genitalium ietekmē tādi faktori kā noteikts vecums, etniskā piederība un zems sociālekonomiskais statuss. Tomēr galvenokārt mikoplazmu kolonizācija korelē ar seksuālo partneru skaitu dzīves laikā, taču nav precīzi zināms, cik liela ir iespējamība neaizsargāta dzimumakta laikā inficēties ar M. genitalium. 

Klīniski M. genitalium infekcija 70% vīriešu izpaužas galvenokārt tā saucamā negonokoku uretrīta veidā. Negonokoku uretrīts ir urīnizvadkanāla iekaisums, ko izraisījis no ''klasiskā'' gonorejas ierosinātāja - Neisseria gonorrhoeae atšķirīgs ierosinātājs. Negonokoku uretrīts uzskatāms par vienu no vadošajām seksuāli transmisīvi iegūtajām saslimšanām vīriešiem. Divi biežākie negonokoku uretrīta ierosinātāji ir hlamīdijas, kā arī mikoplazmas, kur vidēji 10 līdz 30% slimības gadījumu attiecināmi tieši uz M. genitalium infekciju. Tās galvenie simptomi ir sāpīga urinēšana un izdalījumi no urīnizvadkanāla. Noteiktos infekcijas pārneses gadījumos iespējama taisnās zarnas iekaisuma jeb proktīta, kā arī dzimumlocekļa galviņas un priekšādiņas iekaisuma jeb balanopostīta aina. 

Sievietēm klīniskā aina ievērojami atšķiras, jo līdz pat 75% gadījumu iespējama asimptomātiska mikoplazmu nēsāšana, proti, bez jebkādām izpausmēm. Savukārt sievietēm, kuras ir simptomātiskas, novērots, ka minētais ierosinātājs līdzīgi kā vīriešiem var izraisīt uretrītu un tādus klīniskos stāvokļus kā cervičītu jeb dzemdes kakla iekaisumu un iegurņa iekaisuma slimību, kas pacientiem izpaužas galvenokārt endometrīta un salpingīta veidā. Iegurņa iekaisuma slimības gadījumā M. genitalium atrod 10 līdz 13% pacientu, infekcijai virzoties augšup no apakšējā uz augšējo ģenitālo traktu. Simptomi, kas var likt aizdomāties par kādu no šiem stāvokļiem, ir sāpīga vai steidzama urinācija, apjomā palielināti vai izmainīti izdalījumi no maksts, asiņošana starp mēnešreizēm vai pēc dzimumakta, sāpes vēdera lejasdaļā.

Vairāk lasiet žurnālā ''ārsts.lv'' oktobra izdevumā.