Ģimenes ārste Ilze Skuja: darīt citiem labu

Ģimenes ārsti pandēmijas apkarotāju pirmajās rindās darījuši titānisku darbu, nežēlojot laiku un enerģiju. ''Veselības centra 4'' ģimenes ārste Ilze Skuja ir spilgts piemērs tam, ka cilvēks spēj daudz, ja dara to, kas patīk un padodas. Žurnālā ''Doctus'' publicēta plaša intervija ar ārsti Ilzi Skuju.

Savā profesijā ''Veselības centrs 4'' ģimenes ārste Ilze Skuja nostrādājusi 20 gadus, turot rūpi par 2000 pacientu veselību, — pašaizliedzīgi, ieinteresēti un atbildīgi. Cīnās par katru savu pacientu. Un to viņi ir sajutuši un novērtējuši, tāpēc aizpērn Dr. Ilzi Skuju izvirzīja Gada balvai medicīnā nominācijā ''Gada ģimenes ārsts 2020''.

 - Nosvērta, atsaucīga, saprotoša un zinoša — tā par jums saka pacienti, arī tie, kuriem esat palīdzējusi iziet cauri Covid-19 līkumiem. Kā pašai šķiet, kuras rakstura īpašības jums šajā laikā palīdz visvairāk?

 - Droši vien nosvērtība, tāpat svarīgi nepazaudēt iecietību un spēju just līdzi. Noteikti jābūt lielām darba spējām. Šajā laikā lielā mērā atklājas, vai darbs, kuru dari, patīk, vai spēj paveikt vairāk, nekā gribas. Darbam ir ļoti, ļoti jāpatīk, lai padarītu vairāk. Cilvēki pašlaik ir noguruši, varētu pat teikt — pārguruši. Noguruši no ierobežojumiem un kopējās situācijas, kas ievērojami atšķiras no ierastās, ir apjukuši no informācijas pārbagātības, kad viltus ziņas jāprot atšķirt no patiesajām. Tas viss kopā cilvēkus padara agresīvus un neiecietīgus. Tāpēc ārstam, komunicējot ar pacientiem, jābūt divtik mierīgam un iejūtīgam, pret viņiem jāizturas ar cieņu. Tad šos agresīvos uzplaiksnījumus izdodas neitralizēt.

 - Kāds ir jūsu sapnis šim gadam — ko cilvēciski vēlētos?

 - Jūs uzdodat ļoti sarežģītu jautājumu. Patlaban, kad skrienam kā vāveres ritenī, nav bijis laika apstāties un padomāt par sapni. Šie sapņi tiek apslāpēti un nolikti tālākajā plauktā, lai piepildītu kaut kad vēlāk. Laikam mans vislielākais sapnis ir atrast vairāk laika, lai būtu kopā ar saviem tuvajiem — ar ģimeni, ar draugiem. Gribas atrast laiku sev un cilvēciskām attiecībām. Arī fiziskām aktivitātēm.

 - Vai esat darbaholiķe, kam grūti atrast līdzsvaru starp darbu un atpūtu?

Ja atklāti, gan pirms pandēmijas, gan vēl jo vairāk tagad sevi varu raksturot kā darbaholiķi. Un par darbaholismu man gribas teikt — tā arī ir slimība. Starp mums, ārstiem, ir daudz darbaholiķu. Tas, ka neizdodas samērot darbu ar atpūtu (tagad šo līdzsvaru panākt ir īpaši grūti!), nereti rada izdegšanu. To apzinoties, cenšos darbu organizēt tā, lai būtu laiks atpūtai, taču pagaidām neizdodas, jo darbi nāk tik klāt un klāt. Redzot, cik daudz pienākumu uzvelts ģimenes ārstiem, šķiet, ka jums diennaktī ir vairāk stundu nekā citiem. Kur ņemat laiku? Nozogu ģimenei, draugiem, atpūtai, fiziskām aktivitātēm, grāmatām, miegam. Tagad sanāk strādāt līdz pat pusnaktij, piemēram, rakstu īsziņas pacientiem un saņemu atbildes, kas nozīmē, ka arī viņi neguļ, kaut vispilnvērtīgākais miegs ir līdz pusnaktij. Šādā gadījumā darbojas bumeranga efekts — ilgstoši pārmēru strādājot, mazinās darbaspējas, tāpēc ikdienas pienākumiem patērējam vairāk laika un enerģijas nekā iepriekš, kad nebijām tik pārguruši.

 - Kāda izskatās iekšpuse ģimenes ārsta praksē pandēmijas ikdienā, ko neredz ārpusē?

Mostos agri un pirmais, ko pamostoties ieraugu, ir viedtālrunī ienākušās īsziņas un e-pasti. Pēc septiņiem jau esmu darbā, lai pirms pacientu pieņemšanas mierīgi pārdomātu, kas jāpaveic, sakārtotu darba vidi, ar personālu pārrunātu, kas darāms. Tad atbildu uz e-pastiem, pārlūkoju īsziņas, pārskatu analīžu rezultātus, sazinos ar tiem, kas inficējušies ar koronavīrusu. Ja gadījumi smagi, sarunas vai pat video-zvani ir garāki, turklāt kovidpacientu skaits ievērojami pieaudzis: no 5—20 pandēmijas sākumā līdz 70 patlaban. Kad tas paveikts, atveru e-veselību, kur atrodamas kontaktpersonas, un sazinos ar tiem. Pēc tam sāku pieņemt pacientus, bet māsiņa paralēli tam atbild uz tālruņa zvaniem, kuru skaitā ir arī ar hroniskām slimībām sirgstošie, kas pasūta savus medikamentus. Kad pienāk akūtā stunda, pieņemu pacientus, kas skatāmi steidzamāk, piemēram, kovidu pārslimojušos, lai izvērtētu situāciju. Pēc tam telefoniski sazinos ar tiem, kurus māsiņa atzīmējusi, ka nepieciešama konsultācija.

 - Kuras pacientu grupas šī pandēmija ietekmē visvairāk, atstāj sekas, ko redzēsim pēc pandēmijas?

 - Uz katras vecumgrupas pacientiem tā atstās nozīmīgas sekas. Kovida pacientu radītās pārslodzes dēļ varam neizsekot veselības stāvokļa pārmaiņas tiem, kam ir hroniskas slimības, tāpēc viņiem pasliktināsies veselības stāvoklis, faktiski saīsināsies dzīvildze. Runājot par visām paaudzēm, varam palaist garām un nepamanīt simptomus, kas vēsta par onkoloģiskām slimībām.
Pandēmija noteikti atstās sekas uz mentālo veselību, un katrai paaudzei tas izpaudīsies citādi. Vecākā paaudze kļūs depresīvāka, mazkustīgāka, piekops noslēgtāku dzīvesveidu. Liela daļa vidējās paaudzes, kas ir darbaspējīgā vecumā, grims depresijā tāpēc, ka zaudējuši iespēju strādāt un pelnīt vai arī šīs iespējas ir ierobežotas. Depresija pārņems arī jaunāko paaudzi, pusaudžus, kam pietrūkst socializācijas, saskarsmes ar vienaudžiem. Tas var atstāt ilgstošas sekas uz mentālo veselību, izraisīt dažādas atkarības — no datoriem, no apreibinošām vielām. No šīm atkarībām cieš arī vidējā un vecākā paaudze.
Bērnus ietekmēs viņu vecāku veselības stāvoklis, ierobežotā saskarsme ar līdzcilvēkiem: neveidosies prasme veidot attiecības ar vienaudžiem, draudzēties, tāpēc, beidzoties pandēmijai, var būt apgrūtināta spēja iekļauties sabiedrībā, veidot cilvēciskas attiecības klātienē, nevis uzturēties tikai digitālajā vidē.
Sabiedrību tagad skārusi ne vien pandēmija, bet arī ekonomiskā krīze, bēgļu krīze, valstiski politiskā krīze, militāro uzbrukumu draudi. Tas ir milzīgs slogs cilvēku mentālajai veselībai.

 - Jūs mācāt arī jaunos ārstus. Kādi viņi ir?

 - Dažādi. Man ļoti paveicies, jo apkārt ir jauki un labi jaunie ārsti. No katra varu kaut ko mācīties, paņemt sev. Jaunie ārsti ir pārliecinātāki un drošāki nekā manai paaudzei piederošie. Un šeit zināms nopelns ir manai paaudzei, jo svarīgi, lai jauniešus mācītu tie, kam patīk tas, ko viņi dara. Viņi kā sūkļi uztver visu — gan labo, gan slikto. Jaunie ārsti mani notur tonusā, neļauj ieslīgt rutīnā, rosina domāt, palīdz man strādāt un attīstīties. Ko vērtīgu vai skarbāku šis darbs pievienojis jūsu personībai?
Noteikti ir pilnveidojušās saskarsmes prasmes. Ilgstoši strādājot ar pacientiem, esmu kļuvusi pacietīgāka un iejūtīgāka, kaut empātiska esmu bijusi vienmēr, tā man ir dabas dota īpašība. Esmu iemācījusies ātri mobilizēties — darbā jābūt savāktai, strukturētai, jāprot apvaldīt emocijas, nedrīkst tās izgāzt uz pacientiem. Protams, slāpētās emocijas agri vai vēlu izlaužas, tikai tad var trāpīt tiem, kas šīs emocijas nav izraisījuši, tāpēc ir jautājums — vai apvaldīt emocijas ir labi vai slikti? Tāpat esmu iemācījusies nepateikt visu līdz galam, kas privātajā dzīvē var atspēlēties, jo noklusētais līdzīgi kā slāpētās emocijas vienā brīdī var izlauzties ar lavīnas spēku.
Esmu novērojusi, ka dažkārt man pazūd empātija, ja pacients sūdzas, cik slikti jūtas, kaut, salīdzinot ar citiem, viņš ir daudz labākā situācijā. Bet katram jau ir sava sāpe, tāpēc jābūt iejūtīgai pret ikvienu. Tā kā ārstes darbā jāsaskaras ar gana daudz traģiskiem gadījumiem, to fonā dažkārt nepamanu lietas, kas ir sāpīgas maniem tuvajiem, jo šķiet — tas taču nekas nav! Laikam šādi varētu izpausties skarbums, kas manā raksturā attīstījies profesijas iespaidā.
Sarunājoties ar pacientiem par veselīgu dzīvesveidu, es nepārmetu, ja viņi kaut ko dara nepareizi vai vispār nedara, bet mudinu ieradumus pārskatīt. Ārstam jābūt saprotošam un cilvēcīgam, nevis nosodošam.

Visu interviju lasiet žurnāla ''Doctus'' 2022. gada marta numurā.