Infekcijas slimība roze: kā to diagnosticēt un kā – ārstēt

Roze (erysipelas) – akūta infekcijas slimība, kuru izraisa baktērija – streptokoks. Rozes gadījumā pamatā tiek bojāti ādas slāņi un gļotāda, veidojas labi norobežots serozs vai serozi hemorāģisks iekaisums audos un attīstās kopēja organisma intoksikācija.

Uz jautājumiem par šo slimību žurnālam ''Ārsts.lv'' atbildējis ķirurgs, SIA ''Veselības centrs 4'' Ķirurģijas nodaļas vadītājs Pēteris Gerke.

Saslimstot ar rozi, cilvēkam raksturīga vispārēja organisma intoksikācija, augsta ķermeņa temperatūra līdz pat 40 °C, drudzis, drebuļi un nespēks. Lokāli rozes skartajā vietā parādās labi norobežots spilgti sarkans gļotādas vai ādas laukums ar zemādas pietūkumu - limfostāzi, pieskaroties šī vieta ir sāpīga. Infekcijai attīstoties, var veidoties bullas - pūslīši ar šķidrumu ādas virskārtā, lokāla audu nekroze jeb atmiršana. Pie komplikācijām var minēt sastrutojumu zemādā un dziļākos audu slāņos (abscesi un flegmonas), tromboflebītu (vēnu iekaisumu), limfātiskās sistēmas bojājumu (limfostāzi un limfedēmu), pneimonijas (plaušu iekaisumu) u.c. Roze ir viena no visvairāk izplatītām bakteriālām infekcijām.

Izraisītājs

Rozes infekciju izraisa bēta hemolītiskais A grupas streptokoks, visbiežāk Streptococcus pyogenes. Šis mikroorganisms var būt normālas ādas mikrofloras sastāvdaļa. Infekcijas izplatītājs var būt gan slimnieks, gan vesels cilvēks nēsātājs. Inficēšanās pārsvarā notiek gaisa-pilienu vai kontakta ceļā. Ieejas vārti parasti ir mikrobojājumi mutes dobuma, deguna vai dzimumorgānu gļotādas vai ādas virsmā, kā arī paša cilvēka individuāla paaugstināta uzņēmība pret šo mikroorganismu.

Sievietes slimo biežāk nekā vīrieši, un inficēšanās risks pieaug, ilgstoši lietojot steroīdus (hormoni). Inficēšanās risks pieaug arī cilvēkiem, kas slimo ar hronisku tonsilītu (mandeļu iekaisums), citām streptokoku infekcijām. Sejas roze biežāk attīstās cilvēkiem ar hroniskām mutes dobuma infekcijām vai otorinolaringoloģiskām slimībām. Roze uz ķermeņa vai ekstremitātēm bieži izveidojas cilvēkiem ar limfātiskās vai venozās atteces traucējumiem, dažādas izcelsmes tūsku, pēdu sēnīšu infekcijām, trofikas traucējumiem.

Izraisītājs parasti vairojas ādas slānī zem epidermas - dermā, tās limfātiskajos kapilāros un veido iekaisuma perēkļus, izraisot akūtu iekaisumu vai slēptu slimības norisi, kad pacients ir inficējies ar streptokoku, ir tā nēsātājs, bet vēlāk seko slimības paasinājums. Akūtā slimības fāzē vairojoties streptokokam, asinsritē izdalās liels daudzums toksīnu (dzīves laikā radītas bioloģiski aktīvas vielas – eksotoksīni, fermenti, antigēni), kas arī ir intoksikācijas iemesls.

Klasifikācija

Rozes klasifikācija notiek pēc vairāku pazīmju kopuma.

• Pēc lokālas audu bojājuma pakāpes – eritematoza, eritematozi bulloza, eritematozi hemorāģiska un bullozi hemorāģiska.
• Pēc smaguma pakāpes - viegla, vidēja, smaga - atkarībā no intoksikācijas smaguma.
• Pēc izplatības – lokāla noteiktā organisma anatomiskā reģionā, diseminēta – tas nozīmē, ka izplatās ārpus vienas anatomiskas zonas, ir migrējoša vai metastātiska.
• Pirmreizēja vai atkārtota – veidojas ne agrāk par diviem gadiem pēc iepriekšējās epizodes vai lokalizējās citā vietā. Vai recidivējoša – atkārtojas, sākot no trešās dienas līdz diviem gadiem pēc iepriekšējā saslimšanas gadījuma, vai arī recidīvs notiek vēlākā laika periodā, bet tai pašā lokalizācijā.

Simptomi

Sākums parasti akūts, pēkšņs -sākas drudzis ar intoksikācijas pazīmēm (drebuļi, nespēks, galvassāpes, sāpes locītavās un muskuļos), smagas pakāpes intoksikācija var noritēt ar CNS simptomātiku - vemšanu, krampjiem, murgošanu, apātiju, samaņas zudumu. Pēc pāris stundām, retāk nākamajā dienā - parādās lokālas slimības izpausmes, norobežotā ādas vai gļotādas daļā sākas nieze, dedzināšana, spīlējoša sajūta un pieskaroties mērens sāpīgums un apsārtums ar pietūkumu. Parasti palielinās reģionālie limfmezgli, palpatori sāpīgi. Progresējot klīniskai ainai, minētie simptomi pieaug. Iekaisuma perēklis kļūst izteikti sarkans ar asām neregulārām robežām (liesmas mēles vai ģeogrāfiskās kartes simptoms), blīvs, pieaug apkārtējo audu tūska. Ādas krāsa perēkļa zonā var variēt no sarkani brūnas (trofikas traucējumi) līdz cianotiskai (limfostāze). Uzspiežot apsārtumam, tas uz pāris sekundēm pazūd.

Rozes eritematozās formas gadījumā intoksikācijas klīniskā aina turpinās aptuveni nedēļu, ķermeņa temperatūra pakāpeniski normalizējās, lokāla simptomātika regresē nedaudz ilgāk. Apsārtuma zonā var veidoties ādas lobīšanās, retāk pigmentācija. Ja ir palielināti reģionālie limfmezgli un infiltrācija saglabājas ilgstoši, tas var liecināt par iespējamu slimības recidīvu. Saglabājoties pastāvīgam pietūkumam, jādomā par hroniskas limfostāzes veidošanos. Visbiežāk rozes iekaisums veidojas apakšējās ekstremitātēs, tad seko seja, rokas un krūškurvis. Galvas matainās daļas rozei raksturīgs izteikts sāpīgums.

Rozes eritematozi bullozās formas gadījumā ādas virskārtā perēkļa lokalizācijā otrajā vai trešajā dienā veidojas dažāda lieluma pūslīši, kas pildīti ar caurspīdīgu dzeltenīgu (serozu) šķidrumu. Tie spontāni pārplīst vai arī tiek ķirurģiski atvērti un sadzīst bez rētu veidošanās. Bullozi hemorāģiskās formas rozes pūslīši satur dzeltenīgi sarkanīgu šķidrumu, tie bieži vien plīstot veido erozijas un izčūlojumus, komplicējoties ar flegmonu (vairāku audu slāņu strutainu iekaisumu) un nekrozēm (bojāto audu atmiršanu). Var palikt rētas un pigmentācija (brūni ādas laukumi).

Ja ir rozes eritematozi hemorāģiska forma, tad infekcijas perēkļa apvidū ādā uz apsārtuma jeb hiperēmijes fona ir daudz dažāda lieluma asinsizplūdumu. Intoksikācijas fāze šīs rozes formas gadījumā ilgst līdz pat divām nedēļām, var komplicēties ar lokālu audu nekrozi.

Jāpiebilst, ka vecāka gadagājuma pacienti pārslimo šo infekciju smagāk, slimība ilgst ilgāk, biežāk ir komplikācijas un sekas, citu hronisku slimību paasinājumi. Ir biežāki recidīvi, taču atkārtotām epizodēm lokālās izpausmes var mazināties, bet pieaug tieši intoksikācijas izpausmes.

Ja ir bieži recidīvi (2-3 reizes gadā vairāku gadu laikā), roze tiek uzskatīta par hronisku. Šajā gadījumā bieži arī lokālās izpausmes kļūst mazāk izteiktas, nav reģionālo limfmezglu reakcijas, mazinās intoksikācija.

Komplikācijas

Biežākās komplikācijas ir sastrutojumu (abscess, flegmona) veidošanās vai nekrozes infekcijas perēklī, izčūlojumi, vēnu iekaisumi (flebīti). Smagākos gadījumos var veidoties sekundāra pneimonija (plaušu iekaisums) vai sepse (vispārēja organisma saindēšanās). Roze bojā limfātisko sistēmu, iekaisuma zonā izraisot limfostāzi, kas savukārt var pāriet limfedēmā, elefantiāzē (limfātiskās sistēmas slimības) un limforejā (limfas tecēšana caur ādu). Var veidoties hiperkeratoze (ādas pārragošanās), papilomas, ekzēma, pigmentācija un citas ādas slimības.

Diagnostika

Diagnozi parasti nosaka, balstoties uz slimības pazīmēm, kā arī laboratoriskajās analīzēs atrodot bakteriālas infekcijas rādītājus.

Ārstēšana

Parasti rozes infekciju ārstē ambulatori. Smagos gadījumos bērnus līdz 12-14 gadu vecumam un gados vecus pacientus ārstē stacionārā. Terapijā nozīmē antibiotikas, kas iedarbojas uz streptokoku, - cefalosporīnu, sintētisko penicilīnu un makrolīdu grupas preparātus 7-10 dienas.

Smagas intoksikācijas gadījumā papildus, ievadot vēnā, lieto dezintoksikācijas, vitamīnu un antihistamīna medikamentu kombinētu terapiju. Ja bieži ir rozes recidīvi, tiek kombinēta vairāku dažādu antibiotiku grupu terapija vairāku kursu garumā līdz pat 2 gadiem.

Lokāla terapija ir atkarīga no rozes formas. Sākot no fizioterapijas procedūrām (ultravioletie A stari, mikroviļņu terapija, parafīna aplikācijas), lokāliem pulverveida medikamentiem (Xeraform, Streptocid pulveris), antibakteriāliem krēmiem, iekaisuma zonas apvilkšanu ar medikamentozu krāsvielu (metilēnzilais). Nerekomendē izmantot mitrās kompreses vai slapināt bojāto ādas virsmu. Bullozās formas gadījumā bieži tiek veikta pūšļu pārdalīšana vai nogriešana. Rekomendē miera režīmu bojātajai ekstremitātei, smagos gadījumos - gultas režīms.

Slimnieki bieži apmeklē arī netradicionālās medicīnas pārstāvjus, ar viņu palīdzību cenšoties izārstēties bez medikamentu lietošanas.

Profilakse

Šī slimība tipiskas norises gadījumā, laikus un pareizi ārstējot, tiek izārstēta bez sekām. Parasti sliktāka prognoze attiecībā uz izveseļošanos ir sarežģījumiem, kas attīstās slimības gaitā, biežiem recidīviem un hroniskas limfostāzes gadījumos. Riska grupas, par ko ir bažas, ka neizdosies pilnvērtīga izveseļošanās, ir novājināti pacienti, vecāka gadagājuma cilvēki, cilvēki ar hroniskām smagām blakusslimībām, avitaminozi, imūndeficītu, hroniskiem kuņģa un zarnu trakta darbības traucējumiem, limfo-venozās sistēmas traucējumiem.

Kopējā profilakse saistās ar sanitāri higiēnisko normu ievērošanu profilakses un ārstniecības iestādēs, aseptikas un antiseptikas likumu ievērošanu brūču ārstēšanā, kā arī agrīnu mutes dobuma iekaisuma un sastrutojuma perēkļu terapiju un profilaksi, citu streptokoku infekciju ārstēšanu.

Individuāla profilakse ir personiskā higiēna, vēršanās pie ārsta, tiklīdz cilvēks saslimis, kā arī traumu gadījumā. Vitamīniem bagāts uzturs.