Kardiologs Ainārs Rudzītis

Pateicoties daktera Aināra Rudzīša uzņēmībai, Latvijā jau vairākus gadus tiek apzināti un ārstēti arī ar kardioloģiju saistīto reto slimību pacienti. ''Lai gan primāri esmu kardiologs, man ir liela interese par retajām slimībām, jo esmu saskāries ar īpašiem gadījumiem, kad saslimšanas cēlonis nav tik viegli nosakāms'', saka dr. Rudzītis. Žurnālā ''Ievas Veselība'' lasiet plašu interviju ar dr. Rudzīti, kurš pacientus pieņem arī ''Veselības centra 4'' grupas uzņēmumā ''Capital Clinic Riga''.

- Nupat kopā ar kolēģiem Stradiņu slimnīcā veicāt Latvijā unikālu procedūru – balona pulmonālo angioplastiju, kas kombinācijā ar zālēm spēj pilnībā izārstēt hronisku trombembolisku plaušu hipertensiju. Ko tas vispār nozīmē?!

– Jā, tagad ar šo metodi arī Latvijā varam palīdzēt pacientiem, kuri slimo ar šo hronisko kaiti. Kopā ar profesoru Andri Skridi ar šādiem pacientiem strādājam jau kopš 2007. gada. Pulmonālā jeb plaušu arteriālā hipertensija ir vesela apakšnozare kardioloģijā un pulmonoloģijā – tās ir vairāku slimību grupas, kuras apvieno viena problēma, proti, paaugstināts asinsspiediens mazajā asinsrites lokā jeb plaušu artērijā. Šo spiedienu nevar izmērīt tā, kā, uzliekot uz rokas manšeti, cilvēkam izmērām arteriālo asinsspiedienu, bet var noteikt ar citām metodēm – netieši ar ehokardiogrāfiju un tiešā veidā, kad veic sirds zondēšanu ar īpašu katetru. Lai gan izpausmes var būt līdzīgas, iemesli, kādēļ šī slimība attīstās, ir ļoti daudzi un dažādi, tai skaitā ģenētiski. Pulmonālā arteriālā hipertensija var rasties iedzimtas sirdskaites, sirds mazspējas dēļ, sistēmas slimību dēļ (piemēram, sarkanās vilkēdes, sistēmas sklerodermijas), arī HIV/AIDS slimniekiem, plaušu slimību pacientiem. Iemeslu tiešām ļoti daudz. Kas tad īsti notiek plaušu artērijās? Ja tajās ir paaugstināts asinsspiediens, sirds labajam kambarim ir jāstrādā ar lielu piepūli, lai asinis sūknētu cauri plaušām, kur tās tiek apskābekļotas. Pulmonālas hipertensijas gadījumā sašaurinās plaušu asinsvadi, to sieniņas kļūst biezākas un tajās var veidoties trombi – līdz ar to tiek traucēta organisma apgāde ar skābekli. Tā pieskaitāma pie reto slimību grupas, un bieži vien zināšanu trūkuma dēļ šī slimība tiek diagnosticēta tikai vēlīnā stadijā.

– Un tad var paiet vairāki gadi, un cilvēks pat nenojauš, ka viņam ir šāda reta kaite?

– Jā, ļoti bieži slimība progresē lēni un pakāpeniski. Parādās elpas trūkums slodzes laikā, ir grūtības veikt fizisko slodzi, kas iepriekš nesagādāja problēmas, var būt ģīboņi. veicot ikdienas mājas darbus, jāatpūšas, ir aizdusa, nogurums, vēlāk jau miera stāvoklī var būt grūti elpot, lūpas var kļūt zilganas, arī vaigi un deguns kļūst iezilgani. Tas jau liecina par to, ka skābekļa piesātinājums asinīs ir samazināts – jau zem 90 procentiem! Šādā stāvoklī cilvēks jau meklē palīdzību pie ārsta. Bet nevajag tagad domāt, ka pie pirmā elpas trūkuma uzreiz jāpierakstās pie daktera Rudzīša vai profesora Skrides! Tas ir pārsteidzīgi. Vispirms būtu jādodas pie sava ģimenes ārsta, kas veiks primāros izmeklējumus un tālāk nosūtīs pie speciālista. Taču var paiet pieci, pat desmit gadi, kamēr pacients nonāk pie pulmonālās hipertensijas speciālistiem. Kā jau minēju, šī saslimšana pieder reto slimību grupai. Bieži vien šīs retās slimības slēpjas aiz citu slimību maskas, piemēram, cilvēkam ilgstoši tiek ārstēta kāda plaušu vai sirds slimība, nepadomājot, ka aizdusas iemesls varētu būt pulmonālā hipertensija. Bet, kad ārstēšanās nedod vēlamo rezultātu un pacienta stāvoklis pasliktinās, lēnām tomēr nonākam līdz pareizajai diagnozei. Tas ir rūpīgs un skrupulozs darbs…

– Bet, kādus izmeklējumus būtu jāveic, ja rodas aizdomas, ka tas nav vienkārši elpas trūkums, parasts ģībonis?

– Viena no pirmajām izmeklēšanas metodēm ir ehokardiogrāfija – sirds ultraskaņas diagnostika, ar kuras palīdzību izvērtē sirds dobumus, vārstuļus, sirds funkciju. Ja ehokardiogrāfijas speciālists pamana, ka ir pārslogota sirds labā puse un paaugstināts spiediens sirds labajā kambarī, pacients būtu jānosūta pie pulmonālās hipertensijas speciālista. Šobrīd Stradiņa slimnīcā esam divi šādi speciālisti – es un profesors Andris Skride. Nesaņemot nepieciešamo ārstēšanu, pie smagākajām šīs slimības formām pacienta dzīvildze ir tikai divi vai trīs gadi. Bieži tie ir cilvēki vidējos gados, darbspējīgi, kas ir izslēgti no normāla dzīves ritma, jo ar laiku attīstās sirds labās puses mazspēja, kas progresē un var novest līdz priekšlaicīgai nāvei.
Akūtos gadījumos izmantojam trombu šķīdināšanu ar zālēm. Taču, ja šie trombi pilnībā neuzsūcas, pēc trīs vai vairāk mēnešiem jau veidojas hroniska forma – asinsvads ir aizķepis un ar medikamentiem vairs te nevaram līdzēt. Trombs jau kļuvis ciets, stiegrains, un šādos gadījumos artēriju var tikai ķirurģiski iztīrīt vai ar balondilatācijas metodi paplašināt. Ja trombi ir lielajās artērijās, veic vaļēju plaušu artēriju operāciju. Mēs Latvijā šādas operācijas patstāvīgi vēl neveicam, tās ir ļoti specifiskas, bet esam sadarbojušies ar Polijas ķirurgiem un Stradiņa slimnīcā izoperējuši vairākus pacientus ar hronisku trombembolisku pulmonālu hipertensiju. Sadarbībā ar Vīnes Universitātes klīniku esam šādus pacientus arī nosūtījuši veikt operāciju Austrijā. Taču ir situācijas, kad šāda operācija nav piemērota, trombi atrodas pārāk tālu, dziļi sīkajās plaušu artērijās, un ķirurgs, atverot krūškurvi, nevar šīs artērijas pilnībā iztīrīt.
Tad pacientam varam palīdzēt ar balona pulmonālo angioplastiju, kad plaušu artērijās caur cirkšņa vēnu ievada tievus katetrus un mehāniski ar īpašu baloniņu paplašina sašaurinātās artērijas, sasmalcinot jeb saspiežot vecos trombus un atjaunojot asins plūsmu. Tā ir vienīgā plaušu hipertensijas forma, kuru var pilnībā izārstēt. Un, turpinot lietot medikamentus un aizkavējot jaunu trombu veidošanos, pacients var atgriezties ikdienas dzīvē un dzīvot normālu dzīvi.
Balondilatācijas metode nav absolūti unikāla, jo ļoti līdzīgu tehniku kardioloģijā izmantojam jau vairākus gadu desmitus – ar balonu palīdzību atplešam vaļā sašaurinātas sirds vainagartērijas, asinsvadu ķirurgi paplašina kāju artērijas, neiroradiologi – miega artērijas. Tehnika pie mums Latvijā bija jau zināma, bet šis konkrētais izmantojums gan ir novitāte.

– Pasaulē šo metodi izmanto jau vairākus gadus… Mums, Latvijā, uz to bija diezgan ilgi jāgaida…

– Pirmsākumi balona pulmonālajai angioplastijai meklējami jau 1988. gadā, kad holandiešu ārsti šo metodi pirmo reizi izmantoja cilvēkam. Tad uz laiku viss pieklusa, jo metodei bija komplikācijas. Ceļš uz to, ka šādu metodi ieviešam arī Latvijā, bija mērķtiecīgs un ilga teju divu gadu garumā, ietverot gan sagatavošanos, gan ārstu apmācību. Balona pulmonālo angioplastiju šobrīd veicam ar Latvijas Zinātnes padomes atbalstu – tas ir fundamentālo un lietišķo pētījumu projekts, kas ir ieguvis grantu.

– Cik daudz pacientu gaida uz šādu palīdzību?

– Šobrīd mūsu reģistrā ir vairāk nekā četrdesmit. Bet vēl ir pacienti, kuriem trombemboliska pulmonālā hipertensija nav atklāta... Lai gan primāri esmu kardiologs, man ir liela interese par retajām slimībām, jo esmu saskāries ar īpašiem gadījumiem, kad saslimšanas cēlonis nav tik viegli nosakāms. Tā, piemēram, bija ar reto Fābri slimību (tā skar galvenokārt sirdi, nieres un nervu sistēmu), kas Latvijā līdz pat 2015. gadam vispār netika diagnosticēta. Iesaistījos zinātniskās izpētes projektā, un mēs sākām apzināt Fābri pacientus. Kopš 2019. gada Fābri slimība Latvijā tiek ārstēta ar specifiskiem medikamentiem, kurus kompensē valsts. Pulmonālā hipertensija sākumā man bija tikai tāda kā aizraušanās… Jā, no vienas puses, varbūt ērtāk ir apgūt tikai ārsta profesijas pamatprasmes, iegūt pieredzi un strādāt rutīnas darbu. Protams, arī tā var palīdzēt cilvēkiem. Bet esmu no tiem, kam nepatīk apstāties, man ir interese iet tālāk, izzināt, atklāt jaunus apvāršņus. Tas dod piepildījuma sajūtu, gandarījumu man kā ārstam un kā cilvēkam. Man neviens nav licis meklēt Fābri slimības pacientus, nedz arī iedziļināties plaušu hipertensijas jautājumos. To mēs sākām pēc pašu iniciatīvas, redzot, ka Latvijā to neviens nedara. Tā ar Andri Skridi pamazām sākām iedziļināties… Protams, jāsaka liel paldies maniem skolotājiem – dakterim Andim Dombrovskim un profesoram Andrejam Ērglim, kas man ir iemācījuši kardioloģijas, arī invazīvās kardioloģijas, pamatus. Ceļamaizi man viņi bija devuši, bet tālākais bija manis paša iniciatīva.

– Kā jūs vispār izlēmāt kļūt par ārstu? Vai nākat no mediķu ģimenes?

– Mana vecmāmiņa bija medmāsa, bet tādu lielu ietekmi no viņas puses neesmu jutis. Atceros tikai, ka bērnībā viņa man dibenā spricēja zāles. (Smejas.) Esmu audzis skolotāju ģimenē. Skolas laikā man patika bioloģija, kas mani interesēja visās tās izpausmēs – patika pētīt gan dzīvniekus, gan augus, bet es tajā neredzēju tādu tūlītēju praktisku ieguvumu. Tas bija tikai veids, kā apmierināt savu zinātnisko interesi. Ar laiku interese par bioloģiju pārauga interesē par medicīnu, jo sapratu, ka šādi reāli varu palīdzēt cilvēkiem. Tas bija pirmais dzinulis. Vēl viens dzinulis bija tas, ka viens no maniem labākajiem draugiem – tagad endokrīnais ķirurgs profesors Zenons Narbuts – bija sācis studēt Latvijas Medicīnas akadēmijā. Es no viņa stāstītā ļoti iedvesmojos, un tas mani pamudināja nopietni pievērsties medicīnai.

– Kā radās interese tieši par kardioloģiju?

– Kardioloģija ir tāda eksakta un precīza zinātne. Ir medicīnas nozares, kur var pieiet vairāk filozofiski – varētu būt šādi, bet varētu būt arī citādāk –, reizēm tas paņem ļoti daudz laika un bremzē ārstēšanas rezultātus. Savukārt kardioloģija ļoti līdzinās ķirurģijai – bieži vien rezultāts ir redzams uzreiz un tagad. Protams, tas prasa zināšanas un iemaņas. Mans darbs bieži vien sniedz līdzīgu rezultātu, ko iegūst kardioķirurgs, operējot sirdi vaļējā veidā. Metru, pusotra metra attālumā no sirds strādāju ar katetru, kuru ievadu caur rokas vai cirkšņa artēriju vai vēnu, sekojot līdzi procesam ehokardiogrāfijas iekārtās. Šādas mazinvazīvas metodes ir saudzīgākas pacientam, bet diezgan sarežģītas ārstam, jo visas manis veiktās darbības un kontrole notiek no attāluma. Turklāt tas viss notiek, kamēr sirds darbojas! Ir jābūt precizitātei, augstai koncentrēšanās spējai un roku veiklībai.

– Vai jūs pats sekojat līdzi savai veselībai?

Reizēm ārsti ar to grēko… – Jā, gadās, ka ārsti, pievēršot visu savu uzmanību pacientu veselības stāvoklim, nepadomā par sevi. Es neesmu no tiem. Labi zinu savu holesterīna līmeni, asinsspiediena rādītājus, arī citu analīžu rādījumus. Mēdz teikt, ka katram ārstam vajag savu ārstu. Man ir paveicies – man ir ļoti laba ģimenes ārste, pie kuras vēršos vismaz reizi gadā vai biežāk, ja ir kāda problēma. Ārstam ir jābūt kā paraugam. Nu kā tas izskatās, ja ļoti apvēlies ārsts sēž kabinetā un stāsta pacientam par veselīgu dzīvesveidu un to, ka vajag kustēties, ja pašam vēders ļum?! Vai – smēķējošs ārsts! Tā ir karikatūra medicīnā! Es pie tā piedomāju, cenšos arī regulāri nodarboties ar sportu – trīsreiz nedēļā eju peldēt, dodos pastaigās, braucu ar riteni, nūjoju… Prieks, ka šobrīd tiek būvēts veloceliņš no Ķekavas uz Rīgu. Varēšu braukt ar divriteni uz darbu.

Dr. Ainārs Rudzītis

• Kardiologs, ehokardiogrāfijas speciālists, invazīvais kardiologs un pulmonālās hipertensijas speciālists P. Stradiņa Klīniskajā universitātes slimnīcā kopš 2001. gada.
• Pacientus pieņem arī Capital Clinic Riga.
• Medicīnas zinātņu doktors (PhD), Rīgas Stradiņa universitātes vecākais pasniedzējs un Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes docents.
• Reto slimību speciālistu asociācijas valdes loceklis.
• Latvijas Zinātnes padomes eksperts.
• Mīļākā grāmata – Žaumes Kabrē Es atzīstos.
• Trīs bērnu tēvs, dzīvo Ķekavā.
• Patīk peldēt, braukt ar riteni un doties pārgājienos.
  
  

Visu interviju lasiet žurnāla ''Ievas Veselība'' 2022. gada 22. aprīļa numurā